Loriņš un Galantērija
Lauma Muižarāja
16.04 — 20.06.2025
Rokas pirksti satausta rāvējslēdzēju, ieslīd kabatā un izvelk no tās atslēgu saišķi. Pēc formas un svara tiek izvēlēta īstā, kas bez liekas apdomas tiek ievietota durvīs un pagriezta it kā būtu pašas rokas pagarinājums. Tāpat tiek aizpogātas arī džempera pogas – līdz kāda no tām noplīst un esi spiests pamanīt, ka tai ir divi vai četri caurumi, starp tiem taisnā vai krusteniskā veidā ievilkts diegs, un, kad paņem adatu, lai to piešūtu atpakaļ, diegu jāprot izstumt cauri šaurai actiņai. Iespējams, ka šis diegs met arī mezglus vai adata nemanīti no tā noslīd un pazūd starp grīdas dēļiem.
Māksliniece Lauma Muižarāja radījusi autordarbu Galerija Centrs ātrijam. “Loriņš un Galantērija” tapis divās daļās, kā instalācija un proza (prozas darbs izlasāms zemāk), izaicinot priekšstatus par šķietami neuzkrītošu objektu aģenci. Šī ir Galerija Centrs un mākslas centra Zuzeum pirmā sadarbība, kuras mērķis ir padarīt laikmetīgo mākslu pieejamāku plašākai sabiedrībai.
“Galerija Centrs vēlas lai laikmetīgā māksla kļūtu par ikdienas pieredzi, kas harmoniski iekļautos pilsētvidē. Šobrīd mūsu mērķis ir veidot Rīdzenes ielu par dinamisku kultūras telpu.” saka Galerija Centrs vadītāja Lāsma Vilande. Turpinot publisko aktivitāšu kopumu Rīdzenes ielā, Vecrīgā, Galerija Centrs uzsāk sadarbību ar mākslas centru Zuzeum. Kopīgi uzrunāta māksliniece Lauma Muižarāja, kas radījusi lielizmēra darbu tieši Rīdzenes ielas sešstāvīgajam ātrijam.
Projekta sadarbības partneris, mākslas centrs Zuzeum ir vieta, kurā iepazīt Latvijas un pasaules laikmetīgo mākslu. Tā pamatā ir Zuzānu kolekcija – lielākā privātā Latvijas mākslas kolekcija pasaulē, kas ietver vairāk nekā 30 000 mākslas darbu. Zuzeum veicina ideju apmaiņu, organizējot izstādes un piedāvājot plašu pasākumu programmu dažāda vecuma interesentiem. Šīs sadarbības ietvaros Zuzeum dodas ārpus savām telpām, lai laikmetīgā māksla nonāktu pašā pilsētas centrā. Sadarbības mērķis ir veicināt plašākās sabiedrības interesi par laikmetīgo mākslu, vienlaikus veidojot saikni ar Zuzeum fizisko mājvietu Lāčplēša ielā 101, kur ikdienā apmeklētājus gaida izstādes un daudzveidīgas kultūras norises.
Lauma Muižarāja (dz. 1998) absolvējusi kursu “Digital Arts Computing” Goldsmita Koledžā Londonā, iegūstot zinātnisko bakalaura grādu, un šovasar absolvē starpdisciplināro maģistra programmu POST Latvijas Mākslas Akadēmijā. Laumas mākslinieciskā prakse aptver jauktu tehniku, digitālo kolāžu, video un rakstību. Kopš 2019. gada viņa piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, un 2023. gadā uzrīkojusi savu pirmo personālizstādi Latvijā. Laumas darbi tikuši atlasīti “NEXT un ISSP Seeking the Latest in Photography! 2025” Baltijas mēroga balvai, kā arī iekļauti vairākās privātkolekcijās.
Instalācija Vecrīgas apmeklētājiem būs pieejama bez maksas līdz pat 20. jūnijam.
Bildes: Rūdolfs Liepiņš
Lielizmēra darbs “Loriņš un Galantērija” sastāv no divām daļām – instalācijas un prozas. Savā darbā māksliniece aicina izvērtēt šķietami neuzkrītošu objektu ietekmi uz mūsdienu kalkulējošo cilvēku.
Prozas darbs pieejams zemāk.
Spīdīga sudraba poga pa notekcaurules režģa spraugu miedz garāmgājējiem ar aci. Blakus pogai, pa režģa ceturto spraugu kāda pazudusi atsēga skaita zoles – tā, viena vienīgā, kurai par godu mainīta visa slēdzene. Dažas zoles tālāk sākas nogāze. Poga pagriež garāmgājejiem sānu un ripo. “I II – \ / X,” tā pie sevis domā, veicot divus pilnus apgriezienus. Pēc aptuveni 20 grādiem, poga pret kaut ko atduras un nokrīt uz vēdera. Tai priekšā, gareniski izgāzies, guļ apgrauzts salmiņš ar aizdambētu gremošanas traktu. Cilvēka pirksta stiepiena attālumā no tā atrodas tikpat apgrauzts plastmasas “kaut kas”, kas izskatās pēc kaut kā, kas citu “kaut ko” kādreiz saturējis kopā.
Tādi “kaut kas” te ir vairāki – gareniski un spīdīgi, strupi un rievoti. Saspraudes, satvari, savienojumi, korķi un visādi citi loriņi – tās ir mazākas lietas, kas satur kopā lielākas lietas. Arī lidmašīnai ir vajadzīgas skrūves. Un šīs lielākās lietas, savukārt, satur kopā visu cilvēku apdzīvoto pasauli. Te ir arī tādi mazie noklīdušie, kas gandrīz nekad nav manāmi vieni paši, jo tad tie nav sevišķi lietderīgi, un visbiežāk pat vairs neizskatās pēc sevis. Tādiem ir ļoti viegli kļūt par gruzi. Savukārt gruzis var trāpīties kādam acī vai iesprūst telefona uzlādes portā. Un, ja šo gruzi paliek zem mikroskopa, tam virsū var atrast arī citus, vēl noslēpumainākus gružus.
Poga aizšļūkusi uz vēdera gar salmiņa malu līdz kaut kam aizdomīgi mīkstam. Zem tā atrodas vismazsvarīgākā lapele, kas uz brīdi bijusi vissvarīgākā grāmatzīme.
Drebošām rokām, aukstiem sviedriem uz pieres, viņš šķirsta grāmatas lapas. Lappušu numuri pārvērtušies neizteiksmīgos ķeburos un dejo no viena atvēruma stūra līdz otram. Viņš paceļ acis – pretī ierauga tūkstots gaidošu skatienu, kas, līdzīgi stariem caur palielināmo stiklu, dedzina viņa vaigus – un vairs nespēj tās nolaist. Uzpūš maigs vējš un vienā no acīm iezemējas ass puteklis. Ministra kungs sāpēs saraujas un saloka muguru. Vēders izliecas pretējā virzienā un izspārda žaketes pogu. Stāvā parabolā, tā izšaujas un trāpa pa ķiķinošas liecinieces zobu, kura, saņēmusi triecienu, gāžas atmuguriski un pamanās atstāt kurpes papēdi starp bruģakmeņiem. Vīrs dzenas glābt sievu, paklūp aiz papēža un uzgāžas virsū ne tikai sievai, bet arī tam, kurš gandrīz paspējis viņu jau noķert. Skatītāji sāk gāzties viens pēc otra kā sniegpārsliņas rakstā izvietoti domino kauliņi.